Pauls Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē, Rubas pagasta Birzēs, mežsarga ģimenē. Pirmo izglītību viņš ieguva Pampāļu 2-gadīgajā ministrijas skolā, vēlāk mācījās Saldus pilsētas skolā, pēc tam A.Ķeniņa reālskolā Rīgā. Beidzis Jelgavas reālskolu. 1911. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, kuru beidza 1917. gadā institūtam atrodoties emigrācijā Maskavā. Jau kā students P. Galenieks 1911. gadā sāka strādāt laikrakstā Jaunākās Ziņas, ar kurām bija saistīts arī vēlāk 20. gs. 20. un 30 gados. Kā students 1916. gadā P. Galenieks piedalījās Aizkaukāza floras un faunas pētīšanas ekspedīcijā, bet pēc institūta beigšanas un pēc pilsoņu kara 1920. un 1921. gadā vadīja ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju dienvidu un austrumu Altajā. 1921. gadā atgriezās Latvijā, atvedot līdzi daudzu augu sēklas, kuras izsēja jaundibinātajā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Dreiliņos, kur dārzs atradās līdz 1926. gadam. 1921. gadā sākās arī P.Galenieka pedagoģiskais un zinātniskais darbs Latvijas Universitātes Sistemātiskās botānikas katedrā. Sākumā asistents, vēlāk docents un profesors. No 1939. gada Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas Botānikas katedras vadītājs un profesors, 1940./41. gadā arī akadēmijas rektors.
1929. gadā P. Galenieks iegādājās zemesgabalu Baldonē. Tur uzceltās mājas ieguva Rozīšu nosaukumu. Rozītēs profesors iekārtoja arī dendrāriju, kurā vēl līdz pat mūsu dienām saglabājušās interesantas koku un krūmu sugas. Tas arī šodien ir valsts aizsargājamo dendroloģisko stādījumu sarakstā.
1940. gadā P. Galenieku ievēlēja Latvijas Tautas Saeimā un Latvijas PSR Augstākajā Padomē. 1941. gadā, vācu okupācijas laikā, viņu ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, vēlāk (1942) Salaspils koncentrācijas nometnē.
Zinātnes pasaulē un darbā ar jaunatni profesors atgriežas 1944. gadā. No 1944. - 1960. gadam viņš bija LVU Botānikas katedras, bet no 1950. - 1960. gadam arī LLA Botānikas katedras vadītājs, no 1944. - 1950. gadam arī LVU Bioloģijas fakultātes dekāns. Prof. P. Galenieks darbojās arī nodibinātajā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā; viņam arī pieder ideja par Zinātņu Akadēmijas botāniskā dārza dibināšanu, kā zināms, šī ideja reālu veidolu ieguva 1956. gadā, kad uz Salaspils dekoratīvo augu izmēģinājumu stacijas bāzes izveidoja Zinātņu Akadēmijas Botānisko dārzu (no 1992. gada Latvijas Nacionālais botāniskais dārzs).
Ļoti plaša izvēršas P. Galenieka darbība 20. gs. 40. un 50. gados. Tas ir pedagoģiskais darbs, kas saistās ar botānikas mācīšanu LVU un LLA studentiem, tā ir mācību grāmatu rakstīšana, tas ir arī zinātniskais darbs, kas veltīts Latvijas floras pētīšanai. P. Galenieks 20. gs. 40. gadu otrajā pusē sagatavo tos speciālistus, kuri vēlāk profesora vadībā saraksta pirmo grāmatu par Latvijas floru latviešu valodā apkopojot tajā laikā pieejamo, herbārijos un literatūrā atrodamo, informāciju. Darbs Latvijas PSR flora četros sējumos iznāca no 1953.- 1959. gadam.
Šajā laikā P. Galeniekam par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un pārliecību nācās arī ciest no valdošās varas. Profesors nevarēja piekrist tajā laikā Padomju Savienībā valdošajai pseidozinātnei ar T. Lisenko priekšgalā, kas neatzina un nozākāja klasisko ģenētiku, kā arī citām tajā laikā uzspiestajām dogmām un vārda brīvības ierobežošanai.
1926. gadā P. Galenieks saņēma Kr. Barona prēmiju par interglaciāla kūdras slāņa floras pētījumiem, bet 1937. gadā kā autors un līdzredaktors kopā ar profesoru N. Maltu par rakstu krājuma Latvijas zeme, daba un tauta II sējumu. 1959. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.
Profesors P. Galenieks mirst Rīgā, 1962. gada 15. maijā; apglabāts Meža kapos.
Pauls Galenieks bija zinātnieks un pedagogs ar plašām zināšanām. Plašas bija profesora valodu zināšanas: viņš prata krievu, vācu, angļu un zviedru valodas, kas deva iespēju lasīt literatūru šajās valodās un to izmantot gan zinātniskajā, gan arī pedagoģiskajā darbā. Profesors orientējās franču valodā, labi zināja no senajām valodām latīņu valodu, kas svarīgi botānikā, jo augu zinātniskie nosaukumi veidoti pēc latīņu valodas principiem. Zinātnē profesoru saistīja jautājums par floras (augu valsts) veidošanos sirmā senatnē, senajos ģeoloģiskajos laikmetos. Tā ir botānikas nozare, ko sauc par paleobotāniku. Ar paleobotānikas pētīšanas metodēm P. Galenieks iepazinās pie prof. Gotana un prof. Štollera Berlīnē 1925. gadā, bet Stokholmas universitātē specializējās putekšņu un diatomeju (kramaļģu) analīzēs 1933. gadā, bet 1934. gadā pie Dr. Samuelsona Stokholmas Botāniskā muzeja herbārijā. Izmantojot paleobotānikas metodes P. Galenieks pētīja Kurzemes brūnogli atrodot tajā dažādu paparžveidīgo augu sporas, skujukoku putekšņus, pārogļotus koka gabalus, t.s. lignītus u.c. augu atliekas. Izmantojot putekšņu un diatomeju analīzes metodes P. Galenieks pētīja arī t.s. interglaciālu augu atliekas. Interglaciāli - starpleduslaikmeti - laikposmi starp diviem apledojumiem, kad teritorijā, kas uz kādu laiku bija atbrīvojusies no ledus segas, izveidojās trūcīga augu valsts.
Iemīļots P. Galenieka pētījumu objekts bija arī pašreizējā Latvijas flora, it īpaši Latvijas savvaļas rozes. Rozēm bija veltīta arī P. Galenieka doktora disertācija Latvijas rozes, kuru viņš aizstāvēja 1938. gadā. Bet laikā no 1953. - 1959. gadam autoru kolektīvs viņa vadībā izstrādāja un publicēja pirmo Latvijas floru latviešu valodā četros sējumos, apkopojot visu tajā laikā zināmo informāciju. Piebildīsim, ka šodien uzkrāti jauni un atrasti agrāk neapzināti Latvijas floras materiāli. Tos apstrādājot Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts gatavo un izdod jaunu Latvijas floru (līdz šim iznācis laidiens par nagleņu dzimtu un laidiens par staipekņu, kosu un saldsaknīšu nodalījuma augiem, par sūreņu dzimtu un grīšļu dzimtas grīšļu ģinti).
Profesors bija teicams latviešu valodas zinātājs un aktīvi darbojās ZA Terminoloģijas komisijā, izstrādājot gan speciālos botānikas terminus, gan arī veidojot latviskus augu nosaukumus tiem augiem, kuriem tādu latviešu valodā nebija. Tādi augu nosaukumi ir aslaivītes, bezslavītes, dziedenītes, linlapes, mārdadži, sīkpapardes u.c. Šodien, lietojot šos nosaukumus, mums pat prātā neienāk, ka agrāk latviešu valodā tādu nebija. Profesors sastādīja un 1950. gadā iznāca Botāniskā vārdnīca, kuru botāniķi lieto arī vēl šodien.
1952. gadā prof. P. Galenieks nodibināja Vissavienības Botānikas biedrības Latvijas nodaļu (tagad Latvijas Botāniķu biedrība), kas apvienoja Latvijā dažādās iestādēs un institūtos strādājošos botāniķus.
Pauls Galenieks bija arī izcils zinātnes popularizētājs. Par to liecina viņa daudzie populāri zinātniskie raksti un publiskās lekcijas. Septiņus gadus (no 1924. - 1931.) P. Galenieks rediģēja populārzinātnisko mēnešrakstu Daba, kurā publicēti raksti par Latvijas dabu, jaunākajiem atklājumiem zinātnē, sniegti padomi skolotājiem. P. Galenieks aktīvi darbojās kolektīvā, kas rakstīja rakstus un sagatavoja izdošanai Latviešu konversācijas vārdnīcu. 1940. gadā ar pseidonīmu Omegars publicēts populārzinātnisku rakstu krājums Daba un Mēs, kurā apkopoti Jaunākajās Ziņāsun citos izdevumos publicētie populāri zinātniskie raksti. Plašas zināšanas P. Galeniekam bija ne tikai botānikā, bet arī astronomijā un ornitoloģijā.
Botānika. 1.izd. Rīgā, 1924.;
5.izd. 1945.
Interglaciāls kūdras slānis pie Dēseles
Lejniekiem Kurzemē. Latvijas Universitātes Raksti. XII. 1925.
Latvijas zeme, daba un tauta. II sēj.
1936. Līdzaut. un red.
Daba un mēs. R., 1940. (ar pseidonīmu Omegars).
Augu sistemātika. R. 1.izd. 1948.;
2.izd. 1960.
Botāniskā vārdnīca. R., 1950.
Latvijas PSR flora. I - IV. R.
1953.-1959, Līdzaut. un red.
 |
 |
 |